top of page

Apstākļi, ko mēs varam kontrolēt un ko nē.

Šorīt man ieplānotā ikrīta meditācija, kurā es 45 minūtes sēžu klusumā. Un it kā es biju izdarījusi visu pareizi - piecēlos agrāk, ārā vēl tumšs, nevienam nevajadzētu mani iztraucēt šajā praksē. Bet tad, nezin kāpēc, viņš. Viņš vienmēr guļ ilgāk un pieceļas vēl krietni pēc meditācijas, bet šorīt, kā es biju apsēdusies meditēt, mans mīļotais vīrietis arī bija augšā. Un sāka "grabināties". Redz, ja Tu meditē, piemēram, ar kādu audio, video, tad uzliec austiņas un Tu apkārt vairs neko nedzirdi, bet, ja sēdi klusumā un Tev nav "noise canceling" jeb skaņu izolējošās austiņas, Tu dzirdi visu + viņš uzliek savas austiņas, un kad pašam uz ausīm ir skaļa mūzika, Tu vairs nedzirdi, kā Tu izklausies apkārt .


Es sēžu un dzirdu - čību šļūkāšanos no un uz viņa darba telpu. Man likās, ka aizies un apsēdīsies, sāks strādāt un būs klusums, bet nē, kaut ko aizmirsa otrā istabā. Tad pāris reizes kaut kas nopīkst telefonā. Tad izskrāpē samalto kafiju un sagaida tējkannas burboļošanos un izslēkšanās pīkstoņu. Ahhh, man galvā jau uzvārījies pašai savējais kafijas katls un, jā, viena no pirmajām domām, kad dzirdēju soļus no guļamistabas uz viesistabu, kur es meditēju - jāpārvietojas uz guļamistabu. Tomēr biju jau iekārtojusies, turklāt visu nakti guļamistabā bija logs vaļā un tur būs auksti. Bet man taču jāprot meditēt jebkur! Es tieši to mācu, un laikam par daudz ar mājsēdi komfortā ieiets, jo es ļoti labi atceros, kā Indijā mani netraucēja lielveikala skaņas un pat pildīt jogas pozas lidmašīnā vai lidostā nekad nav sagādājis īpašas grūtības.

Sēdēju un "besījos" par to, ka šie nelielie trokšņi tik ļoti tracina. Gandrīz jau gribējās pakliegt mazliet tādā dramatiskā tonī: "Mīļum, aiztaisi