Šorīt man ieplānotā ikrīta meditācija, kurā es 45 minūtes sēžu klusumā. Un it kā es biju izdarījusi visu pareizi - piecēlos agrāk, ārā vēl tumšs, nevienam nevajadzētu mani iztraucēt šajā praksē. Bet tad, nezin kāpēc, viņš. Viņš vienmēr guļ ilgāk un pieceļas vēl krietni pēc meditācijas, bet šorīt, kā es biju apsēdusies meditēt, mans mīļotais vīrietis arī bija augšā. Un sāka "grabināties". Redz, ja Tu meditē, piemēram, ar kādu audio, video, tad uzliec austiņas un Tu apkārt vairs neko nedzirdi, bet, ja sēdi klusumā un Tev nav "noise canceling" jeb skaņu izolējošās austiņas, Tu dzirdi visu + viņš uzliek savas austiņas, un kad pašam uz ausīm ir skaļa mūzika, Tu vairs nedzirdi, kā Tu izklausies apkārt .
Es sēžu un dzirdu - čību šļūkāšanos no un uz viņa darba telpu. Man likās, ka aizies un apsēdīsies, sāks strādāt un būs klusums, bet nē, kaut ko aizmirsa otrā istabā. Tad pāris reizes kaut kas nopīkst telefonā. Tad izskrāpē samalto kafiju un sagaida tējkannas burboļošanos un izslēkšanās pīkstoņu. Ahhh, man galvā jau uzvārījies pašai savējais kafijas katls un, jā, viena no pirmajām domām, kad dzirdēju soļus no guļamistabas uz viesistabu, kur es meditēju - jāpārvietojas uz guļamistabu. Tomēr biju jau iekārtojusies, turklāt visu nakti guļamistabā bija logs vaļā un tur būs auksti. Bet man taču jāprot meditēt jebkur! Es tieši to mācu, un laikam par daudz ar mājsēdi komfortā ieiets, jo es ļoti labi atceros, kā Indijā mani netraucēja lielveikala skaņas un pat pildīt jogas pozas lidmašīnā vai lidostā nekad nav sagādājis īpašas grūtības.
Sēdēju un "besījos" par to, ka šie nelielie trokšņi tik ļoti tracina. Gandrīz jau gribējās pakliegt mazliet tādā dramatiskā tonī: "Mīļum, aiztaisi durvis!" Vai arī tā ar glanci aiziet un aiztaisīt durvis. Bet, ja es sēžu meditācijā, es sēžu. Un tad tas foršais "click" jeb kad sakrīt viss pa plauktiņiem, nu gandrīz.
Mēs dzīvojam pie diezgan palielas ielas, un, jā, pats agrais rīts varbūt ir klusāks, bet iekš 20 meditācijas minūtes, ielas satiksme ir ļoti labi dzirdama, kaut kur vēl aizbrauc kāds skaļā izpūtēja cienītājs un visu laiku kursē autobuss. Un mani tas netracina.
Hmmm... Ielas skaļums mani netracina, bet pašas mīļākā vīrieša rītas kafijas rituāls šķiet, ka uzvelk katru stīgu? Jocīgi. Jautāju sev: "Kāpēc tā?"
Atbilde ir kontrole. Manā klusumā atbildes nāk ātri.
Es nevaru nokontrolēt ielu un izvēlos to pieņemt kā fona skaņu, lai viņa tur skan un ir.
Bet viņš... Viņu gan taču es varētu apklusināt, pateikt, lai netraucē, vai "uzbraukt" ar jautājumu, kāpēc viņš tik agri piecēlies? Jo šorīt, pēc brīvdienām man pašai sevi vajadzēja mazliet izvilkt no gultas ar šo agro rītu. Viņu man šķiet es gribu kontrolēt.
Tā, tad nu šajā pašā klusumā, saliekam visu šo pa plauktiņiem: es esmu mierīga jebkuros apstākļos! Jā, paldies Dievam vai Kosmosam, ka vēl pārmetumu balss gulēja, kura tagad varētu pārliecinoši iestarpināt, ka varēju taču izvēlēties labāku vietu vai laiku meditācijai, pati vainīga, ka pirmā neieņēmu darbistabu, kurai durvis var aiztaisīt ciet, bet sēdēju atvērtajā virtuves-viesistabas zonā. Yesss, labi, ka šī vismaz bija cieši aizmigusi!
Un tā, šo apzinoties, es atgādināju sev, ko es šeit vispār daru? Fokusēju domas uz šo momentu.
Ok, esmu atpakaļ. Klusumā, elpā. Trokņi vairs neeksistē un es esmu sapratusi kaut ko jaunu un svarīgu sev.
Vēl ik pa laikam kāda ideja par šiem trokšņiem centās iezagties, bet es atkal un atkal fokusu vedu atpakaļu uz šo brīdi un vēl pēc kāda mirkļa jau atskārtu, ka citas domas lido un nāk un ka laiks atkal visu saliek pa vietām.
Dusmošanās laiks.
Apzinātības laiks.
Saprašanas laiks.
Klusuma laiks.
Un tieši šī ir tā diena, no kuras turpmāk es sev pie tracinošiem momentiem pajautāšu - vai es šo gribu kontrolēt? Kā es varu palaist kontroli un atgriezties pie sevis?
Un man izdosies!
Ko darīsi Tu?